Ievērojamas personas, kuru dzīve saistīta ar Blomes pagastu mūsdienu izpratnē.
Ķikuļu Jēkabs
Ķikuļu Jēkabs, arī Ķikuļa Jēkabs (vecajā rakstībā: Ķikul Jēkobs, 1740—1777)
Audējs, hernhūtietis, Par viņa dzīvi un darbību saglabājies ļoti maz liecību. Zināms, ka viņš bija saimnieka vecākais dēls Smiltenes draudzes Blomu muižas Ķikulī.
Viņa tēvu sauca par Mārci, bet viņa māti – par Annu.
Jēkabs 1768. g. apprecēja sievu Ģedu (dzimusi 1748. g.). Vēlāk viņiem bija četri bērni: dēli Dāvids un Pēteris, meitas Liene un Zuzanna (dzīvē toreiz teica – Dāvis un Zane).
Jēkaba vecāki nav pratuši lasīt, bet Jēkabs, viņa sieva, viņa brāļi un māsas ir pratuši.
Jēkabs piederēja pie amatniekiem, viņš bija audējs. Par to liecina saglabājies ieraksts Ozolmuižas audēja Miķeļa audumu paraugu krājumā: ,,Šī grāmata pieder Lapjār muižs vēveram Miķeļam, un Blomenhof Ķikul Jēkobs ir viņa meistars. Anno 1771. janāri 18 dien.,,
Tātad Miķelis mācījies pie Jēkaba.
Lapjārmuiža – Ozolmuiža – atradās apmēram sešdesmit kilometrus no Ķikuļa dzīves vietas.
No šī fakta jāsecina, ka Jēkabs bija slavens amata pratējs, ja mācekļi pie viņa nāca no tāda liela attāluma. Amatnieki tolaik bija turīgāki par pārējiem dzimtcilvēkiem, kur nu vēl prasmīgs meistars.
Blomi piederēja kronim, un šādās muižās klaušas bija stingrāk normētas, ļaudis tur dzīvoja labāk.
Ķikuļa Jēkabs aktīvi piedalījās lielajos 1776. – 1777. g. Vidzemes dzimtļaužu nemieros, bija zemnieku tiesību cīnītājs. Materiālie apstākļi nespieda Jēkabu piedalīties nemieros. To viņš darīja, jo gribēja aizstāvēt citus zemniekus.
Rakstīt Jēkabam padevās. Tas noprotams gan no rokraksta, gan no mākas sūdzībās formulēt domu lietišķi un loģiski. Jēkaba sacerējumi rāda, ka viņš labi pārzināja toreizējās varas hierarhiju, kaut tajā laikā latviski neiznāca neviens laikraksts.
Sarakstē un dokumentācijā viņš lietoja franču un latīņu izteicienus, dažādus saīsinājumus.
Jēkabs mācēja vācu valodu, jo vēstules aploksni, melodiju nosaukumus dziesmās un atsevišķus vārdus sūdzībās viņš uzrakstīja vāciski. Tas viss liecina, ka Ķikuļa Jēkabs zināja daudz, daudz vairāk nekā mācīja toreizējās latviešu skoliņas.
No viņa rakstiem var secināt, ka viņš vēlējās, lai visiem cilvēkiem tiktu nodrošināta normāla eksistence, ka nepieciešama īpaša attieksme pret sievieti un bērnu. Viņam galvenais bija: ,, tie vairs nebija truli un stulbi dzimtcilvēki, bet cilvēki, kas apzinājās savu vērtību un sāka patstāvīgi domāt,,
Ar savām zināšanām un plašo redzes loku Ķikuļa Jēkabs bija viena no izcilākajām personībām tolaik latviešu zemnieku vidū. Jēkabs bija aktīvs brāļu draudzes loceklis, viens no brāļu draudžu literātiem.
Viņa dziesmas (1777.) ir svarīgs latviešu rakstniecības sākumposma piemineklis. Tas ir nozīmīgs vēstures avots, kas pilnīgāk raksturo tā laika darba cilvēku ikdienu, viņu centienus un cīņu pret muižniekiem. Ķikuļa Jēkaba dziesmas, viņa sacerētās zemnieku sūdzības un vēstules atrodamas Centrālajā Valsts seno aktu arhīvā Maskavā.
Dzejojumi un sūdzības adresēti Krievijas ķeizarienei. Zemnieku nemieru laikā 1777. gada rudenī divi zemnieki – Žagatas Lauris un Bisnieka Pēteris – nokļuva Pēterburgā. Viņus apcietināja un sodīja, bet aizvestie iesniegumi ir saglabājušies, tie ir divi sūdzību raksti un divas dziesmas. Šos dokumentus rakstījis Jēkabs. Viena dziesma ir veltījums ķeizarienei, otra – “Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777.gadā taisīta”
Jēkaba sarakstē minēti izcilākie 1777. g. Vidzemes zemnieku nemieru notikumu dalībnieki – neatlaidīgais cīnītājs Žagatas Lauris, drosmīgie Valmiermuižas vīri, nemieru apspiešanā aktīvais muižnieks Engelharts. Dziesmas rakstītas burtnīcā uz iezilgana papīra, sūdzības – uz parastām lapām.
Autors lietojis zoss spalvu, rakstījis pastāviem, drusku stūrainiem antīkvas kursīva burtiem tā laika latviešu ortogrāfijā. Ķikuļa Jēkabs ievērojis tā laika paradumu – lappuses beigās atkārtot nākamās lappuses pirmo vārdu. Sūdzībās bija minēti daudzi fakti, cik nežēlīgi ļaudis spiesti pie darba, ka arī sievas, kuras gaida bērnus, tiek sistas ar pātagu.
Ķikuļa Jēkaba dziesmas saglabājušās paša autora vīrišķīgajā rokrakstā. Atsevišķus burtus viņš izzīmējis kā iespiestus. Droši vien tas saistāms ar audēja amatu, jo auduma paraugus vajadzēja pārzīmēt ar īpašu ornamenta izjūtu.
Pēc satura pirmā dziesma ir slavinājums Krievijas ķeizarienei Katrīnai II. Pēdējā pantā autors izsaka vēlējumu, lai valdniece pievēršas ,,Vidzemītes bēdu namam,,.
Otrā dziesma ,,Viena Vidzemes cietumnieku bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777. gadā taisīta,, stāsta par ļaužu grūto dzīvi un kungu ļaunumu. Dziesmā attēlota bēdu nomāktā Vidzemīte. Autors ļaujas sapnim, ka zemnieku posts tiks novērsts. Kopējā noskaņa šajā dziesmā ir svinīga un sirsnīga. Sacerēdams abus dzejojumus, Ķikuļa Jēkabs nenojauta, ka ar tiem kļūs par latviešu pirmo zināmo dzejnieku, ka mūsdienās tie būs tik svarīgi.
Jēkabs skaidri pateica, ka muižnieki ir zemnieku ienaidnieki, viņš to pateica tieši un ļoti, ļoti patiesi. Rīkojums par Ķikuļa Jēkaba apcietināšanu tika dots 1777. gada 20. maijā. Tika pavēlēts Jēkabu vest uz Rīgu saslēgtu dzelžos vai, ja tādu nebūtu, tad ,,ar labu garu siekstu pie abām kājām,, – kā ļoti bīstamu noziedznieku.
Kāds bija spriedums Jēkaba lietā, nav zināms. Taču Smiltenes mācītājs baznīcas grāmatā iepretim Ķikuļa Jēkaba vārdam pierakstījis: ,,Miris Rīgas cietumā.,,
Domājams, ka Jēkabs miris 1777. gada otrajā pusē. Nopratināšanā Jēkabs paziņoja, ka visu rakstījis pēc paša vien izdomas. Viņš sevi apzināti upurēja, lai atvieglotu citu zemnieku likteni.
Viņš izšķīrās viens pats uzņemties visu ,,vainu”.
“..Un solās mūsu kājas, rokas nocirst,
Ka mums būs mūsu tēva zemi aizmirst.
Dievs tiešām redzēs Vidzemītes bēdas
Un atspirgšanu dos tiem, kam sirds ēdās.”
“..Par savu tēva zem’ un savām kājām,
Par saviem draugiem tuviem un par tāliem..”
“..Jo šinī kādā mūsu Vidzemītē
Bez bēdām nav neviena dvēselīte.
Mūszemes valdniek gauži dusmo,
Pār mūsu bēdu dienām viņi līksmo.”
Izmantots Ģirta Treides referāts.
***
Blomes pagasta Riņģu saiešanas nams ir 19.gadsimta latviešu garīgās dzīves liecinieks. Latvijas garīgās dzīves ģeogrāfiskā zīmējumā šī ir unikāla vieta, jo Brāļu draudze šeit ir darbojusies kopš Lielās atmodas 1739.gadā līdz pat mūsu dienām (izņēmums bija padomju okupācijas periods). No Blomes hernhūtiešiem nācis pirmais zināmais latviešu dzejnieks Ķikuļu Jēkabs. Ķikuļu mājas atrodas netālu no Riņģiem.
Riņģu saiešanas nama darbība ir atsākta 2000.gadā.
resurss nekropole.info
Jūlijs Pētersons
Jūlijs Pētersons (1880-1945) bija latviešu rakstnieks. Viens no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
Dzīves gājums
Dzimis 1880. gada 19. novembrī Blomes pagasta Cūkgalvas krogā (tagad Smiltenes pagastā) krodzinieka ģimenē. Studēja farmāciju Maskavas universitātē (1906—1909). Strādāja par žurnāla “Dadzis” (1912) un žurnāla “Lietuvēns” (1913—1915, 1917) redaktoru. 1919. gadā kļuva par spiestuves īpašnieku un nodevās lugu rakstīšanai, kuras uzveda Nacionālajā teātrī.
Otrā pasaules kara beigās viņu arestēja un deportēja uz Sibīriju. Miris 1945. gada 8. augustā Kanskā, Krasnojarskas novadā.
resurss -wikipēdija
Ādolfs Ābele
latviešu komponists, diriģents, ērģeļnieks un mūzikas pedagogs.
Dzimšanas vieta: Smiltenes pagasta Blome.
Dzīves un darba vietas: Pirmā pasaules kara laikā – 4. latviešu strēlnieku pulka kapelmeistars. Nokļūst deviņu mēnešu gūstā Vācijā. 1918. – 1919. – repetitors Nacionālajā Operā. 1919. – 1924. – Liepājas Tautas konservatorijas vadītājs, ērģelnieks un diriģents. 1924. – 1944. – Latvijas Konservatorijas mācību spēks, kompozīcijas un ērģeļspēles nodaļas dekāns, no 1937. gada – profesors. 1927. – 1944. – kora “Dziesmuvara” diriģents. 1944. – 1950. – trimdā Vācijā. No 1950. – ASV (1. un 2. ASV latviešu dziesmu svētku virsdiriģents).
Ābele uzskatāms par savdabīga kontemplatīva romantisma pārstāvi latviešu mūzikā, turklāt viņa simfoniskajās miniatūrās romantisms ir impresionisma skarts un tā atsvaidzināts.
Jaunradē izpaudies kā izsmalcinātu meditatīvu un lirisku noskaņu meistars, kura raksturīgākais žanrs ir izvēlīgas gaumes iezīmēta, trausla simfoniskā miniatūra. Taču kordiriģenta darbība viņu pievērsusi arī kordziesmai un tautasdziesmas apdarei korim. Ābeles mūzikas meditatīvā ievirze to darījusi visai pieskanīgu garīgās kordziesmas prasībām. Dzimis Blomē (Valkas raj.), vispārējo izglītību guvis reālskolā Cēsīs, Ābele 1907.gadā nonāk Rīgā, kur privāti mācās pie Emīla Dārziņa.
1909.gadā iestājas Sanktpēterburgas konservatorijā, kur 1914.gadā saņem ērģeļu mākslinieka (L.Homiliusa un Ž.Handšina skolnieks), kā arī 1915.gadā komponista diplomu, pabeigdams Jāzepa Vītola kompozīcijas teorijas klasi.
Dažus gadus ir kara kapelmeistars un mūziķis Latviešu strēlnieku pulkos, 1918.gadā – pavadītājpianists Latvju operā,
1919.gadā – Latvijas armijas t.s. Baloža brigādē.
No 1920.gada ērģelnieks, diriģents un Tautas konservatorijas vadītājs Liepājā (līdz 1924.gada vasarai).
Divdesmit gadus (no 1924; no 1938 profesors) pasniedz teorētiskos priekšmetus un vada kara kapelmeistaru apmācību Latvijas Konservatorijā. Latvijas Universitātes koris Dziesmuvara Ābeles vadībā (1927–1944) kļūst par vienu no prominentākajiem sava laika latviešu koriem un, koncertēdams Igaunijā, Lietuvā, Somijā, Dānijā, Norvēģijā, Zviedrijā, gūst arī starptautisku ievērību.
1944.gadā devies bēgļu gaitās, Ābele nonāk Vācijā, no jauna organizē un vada korus, ir virsdiriģents turienes latviešu dziesmu dienās Eslingenē (1947), dziesmu dienā Fišbahā (1948), bet 1950.gadā pārceļas uz dzīvi ASV, kur sākumā ir ērģelnieks Alleganā, no 1951.gada Kalamazū, vairākus gadus vadīdams latviešu kori. Ābele ir virsdiriģents Otrajos vispārējos latviešu dziesmu svētkos ASV (1958).
Ābeles kora mūzikas izteiksmes savdabību nosaka tālejoša un mērķtiecīgi realizēta tonālā attīstībā, krāšņas akordu vertikāles, it kā tīši salēnināta metroritmika un formas tapšana. Statiska kavēšanās vienā noskaņā nereti iegūst mākslinieciska paņēmiena nozīmi. Vēl vairāk tas izpaužas solodziesmās un simfoniskajās miniatūrās.
Miris ASV, Kalamazū.
Avots : www.lmic.lv, Latvijas kultūras saglabāšana ASV
Oto Ābele
(1861-1922) – skolotājs Siļķītes skolā.
Dzimis Lugažu „Vekšos”. Beidzis Cimzes skolotāju semināru Valkā. 1884.g. ieradies Blomē, kur sācis strādāt Siļķītes skolā. Viņa vadībā nodibināta viena no vecākajām Latvijas dziedāšanas biedrībām – Smiltenes mūzikas un dziedāšanas biedrība. Darbojies arī Smiltenes lauksaimniecības biedrībā. Siļķītes skolā nostrādājis vairāk kā 20 gadus. Vēlāk pārcēlies uz Rīgu, kur strādājis Leitāna elementārskolā, Olava tirdzniecības skolā, Bulduru pamatskolā.
(1930.-2015.)
dzimusi Apē 1930.gada 19.septembrī. Ģimene pārceļas uz Gaujienu, tur aizrit bērnība un skolas gadi. Pēc Gaujienas vidusskolas beigšanas 1949.gadā uzsāk darba gaitas Valkas rajona Bērzaines pamatskolā. Mācības turpina neklātienē, apgūst latviešu valodas un literatūras skolotājas profesiju. No 1952.gada līdz 1999.gadam Ina Raiskuma strādā Blomes pamatskolā par skolotāju, klases audzinātāju, direktores vietnieci mācību darbā, par direktori.
Inas Raiskumas dzīve bija darbs. Viņa ļoti labi sapratās ar bērniem, viņu vecākiem, kolēģiem. Prata radīt bērnos interesi par katru veicamo uzdevumu. Garajos darba gados skolotāja palīdzējusi izglītoties vairākām blomēniešu paaudzēm. Visaugstāk viņa cilvēkos vērtēja godīgumu, savaldību un gudrību. Šīs īpašības piemita arī viņai pašai. Skolotāja ir teikusi: „Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka izvēlējos šo profesiju, nekad pat domās neesmu to mainījusi ar kādu citu, varbūt vieglāku. Skolotāja darbs nav viegls, bet interesants gan, jo katra diena nes kaut ko jaunu, un, esot vienmēr plaukstošas jaunības vidū, arī pats vismaz sirdī nenoveco.”
Līdztekus skolotājas darbam Ina Raiskuma iesaistījās Blomes pagasta dzīvē – vadīja jauniešu deju kolektīvu, bija ciema padomes deputāte, lielu ieguldījumu deva Blomes pagasta vēstures materiālu apkopošanā un sakārtošanā. Sirdij tuvi vaļasprieki bija grāmatu lasīšana un adīšana, un tamborēšana mūža novakarē.
Blomes pamatskola
Vilma Balode (Pelckava)
dzimusi 1935. gada 25. martā Valkas rajona Blomes pagastā. Bērnību aizvadījusi kopā ar māsu vecāku saimniecībā, tā agri iepazīstot lauku darbu smagumu, dabas skaistumu un mīļākās rotaļas un spēles kopā ar grāmatu, ko lasīt jau agri iemāca viņas māmiņa. 1943. gadā sākas skolas gaitas Blomes 7. gadīgajā skolā. Mācības grūtības nesagādā, tikai kara gadi liek izjust ikdienas dzīvi. Vēl traģiskāku šo laiku dara mātes un tēva pāragrā aiziešana viņsaulē. Māsas Inta un Vilma kļūst viena otrai par stipru un drošu atbalstu visā dzīvē.
1950. gadā sākas Vilmas vidusskolnieces gadi Smiltenes vidusskolā. Paralēli mācībām ir gan darba gaitas, gan raits dejas solis skolas kolektīvā, skolas avīzes atbildīgas redaktores pienākumi un aktīvs sabiedriskais darbs. Drīz vien iezīmējas arī nākamās profesijas izvēle, jo dzimtā valoda un literatūra kļūst par mīļākajām mācību stundām. Par spilgtu skolotāja profesijas piemēru kļūst klases audzinātājs, matemātikas un mūzikas pedagogs Juris Dāvis. Mācības vidusskolā skolotāja vienmēr atcerējusies kā vienu no skaistākajiem laikiem dzīvē.
Skolas balto bērzu ielokā 1954. gada absolventu fotogrāfijā ir arī Vilmas sirsnīgais un priecīgais smaids. Tālāk ir skolotājas profesijas apguves ceļš Latvijas Valsts Universitātē. Un arī te blakus studijām ir deja, fakultatīvas angļu valodas studijas, sports, darbs laikrakstā “Padomju Jaunatne”. Pirmās mācību stundas klasē iesākas Jaunpiebalgas vidusskolā. Tā izlolotais sapnis būt skolotājai ir piepildījies.
Kad 1970. gadā ģimene pārceļas uz Smilteni, Vilma Balode strādā Smiltenes vidusskolā par latviešu valodas un literatūras skolotāju, ir tik daudzu jauniešu paaudzēm mīļa un sirsnīga internāta audzinātāja. Darba mūžs- garš, piepildīts un dāsns- ir līdz pat 2009. gadam. Skolotāja savu skolēnu un kolēģu atmiņā vienmēr paliks kā sirdsgudra, atsaucīga un dzīves pieredzes bagāta personība.
Smiltenes vidusskola